Kaņepes: Evolūcija un etnobotānika (University of California Press, 2016), ko sarakstījuši Robert Clarke un Mark Merlin, ir visaptverošs starpdisciplinārs pētījums par šī slavenā auga dabisko izcelsmi un agrīno evolūciju, izceļot tā vēsturisko lomu cilvēku sabiedrības attīstībā. Šajā nodaļā ir sīki izklāstītas kaņepju sēklu uzturvērtīgās īpašības, ko var izmantot cilvēku uzturā.
Visbiežāk kaņepju sēklas ēd veselas, svaigas vai grauzdētas (grauzdētas), vai maltas un vārītas putrā, bieži kopā ar rīsiem vai citiem graudaugiem. No botāniskā viedokļa kaņepju sēklas patiesībā ir cietas čaumalas, viengraudu augļi (saukti par ahenēm), un to iekšpusē esošais mīkstais, baltais kodols, kas baro vai nu pašu embriju, vai dzīvnieku, kurš to apēd, patiesībā ir “sēkla” Daudzi autori kaņepju sēklas kļūdaini dēvē par “graudaugiem” vai “graudiem”, jo tās audzē kā lauka kultūru un nodrošina uzturu līdzīgi kā īsti graudi (piem, rīsi, prosa, kvieši, mieži, rudzi u. c.), taču kaņepes patiesībā ir eļļas augu sēklas ar salīdzinoši augstu olbaltumvielu un zemu ogļhidrātu saturu. Ar eļļu bagātās kaņepju sēklas bija vēl viens būtisks stimuls agrīnajiem cilvēkiem tās izplatīt.
Kaņepju sēklu uzturvērtība ir neparasta, jo tās satur 20-25 % viegli sagremojamu edestīna tipa olbaltumvielu, 20-30 % ogļhidrātu, 25-35 % pārtikas eļļas, kā arī aptuveni 10-15 % nešķīstošu šķiedrvielu, kas izkļūst cauri gremošanas traktam un tādējādi kalpo kā rupjā barība. No kaņepju sēklām iegūtajā polinepiesātinātajā eļļā ir augsts neaizvietojamo taukskābju (NTA) saturs, bet veselās kaņepju sēklās ir arī ievērojams daudzums minerālvielu, tostarp fosfora, kālija, magnija, sēra un kalcija, kā arī neliels daudzums dzelzs un cinka, kas ir svarīgs enzīmu kofaktors cilvēka taukskābju metabolismā. Turklāt kaņepju sēklas ir pietiekams karotīna - A vitamīna prekursora - avots. Kad cilvēki sāka turēt mājdzīvniekus, kaņepju sēklas un proteīniem bagātā sēklu kūka, kas palika pēc kaņepju sēklu eļļas spiešanas, varēja būt pilnvērtīga barība.
Kaņepju sēklu uzturvērtība padarīja tās par iespējamu olbaltumvielu un eļļas avotu visur, kur cilvēku agrīnās grupas sastapās ar pilnībā nobriedušiem, sievišķajiem kaņepju augiem. Turklāt kaņepju sēklu eļļu var izmantot arī daudzos ar pārtiku nesaistītos veidos, piemēram, kā degvielu apgaismojumam, koksnes konservantu un ziepju bāzi. Papildus kaņepju sēklu kā olbaltumvielu un ogļhidrātu avota pamatvērtībai to galvenā nozīme agrīno cilvēku uzturā bija to ārkārtīgi augstais EFA līmenis. Omega-3 un omega-6 taukskābes (galvenokārt linolskābe un linolēnskābe kaņepju sēklās) ir cilvēka uzturā nepieciešamas, jo tās ir nepieciešamas dzīvībai svarīgu vielmaiņas procesu veikšanai, bet mēs tās nevaram sintezēt no citām molekulām. Graudaugi un pākšaugi ir lieliski ogļhidrātu avoti, kā arī satur ievērojamu daudzumu olbaltumvielu un eļļu, taču tajos gandrīz nav EFA, īpaši cilvēka dzīvībai svarīgo omega-3 un omega-6 taukskābju. Tāpēc papildus pamata laukaugiem mums jāiegūst arī citi pārtikas produkti. Dažās zivju eļļās, kā arī dažās citās sēklu eļļās, piemēram, linu, vakara prīmulas (Oenothera biennis) un borāžā (Borago officinalis), ir daudz EFA, bet kaņepes ir īpašas ar to, ka tajās ir cilvēka veselībai ideāls EFA daudzums.
Vairāk par marihuānu: Evolūcija un etnobotānika:
- Mākslīgā vide un rūpniecisko kaņepju izplatība
Izvilkums no Kaņepes: Evolūcija un etnobotānika (Evolution and Ethnobotany, 2016), ko ar University of California Press atļauju sarakstījuši Robert Clarke un Mark Merlin.
